Svanetija 2017

2017. gada jūlija sākumā bijām Gruzijā, jeb precīzāk Svanetijā. Svanetija principā ir gandrīz vai kā valsts valstī, ar saviem likumiem, tradīcijām un cilvēkiem. Vietējie dzīvo simtiem gadus vecos ciematos, kas atdalīti no pārējās pasaules ar kalnu pārejām un neizbraucamiem ceļiem. Pēdējos gados gan tūrisms ienācis arī šeit. Savulaik Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili nolēma attīrīt šo brīnumskaisto reģionu no noziedzības un pārvērst par Gruzijas Šveici. Kalni un neskartā daba ir tiešām pārsteidzoši, bet ar tūrisma industrijas iedzīvināšanu kalnu iedzīvotājiem iet kā pa celmiem. Patiesībā tieši tas ir tas, kas mūs vilināja. Mūsu četru draugu kompāniju uzrunā tieši tikšana prom no parastajām tūristu takām. Nevēlamies nakšņot viesnīcās, kas visā pasaulē ir vienādas, nevēlamies atzīmēties pēc iespējas vairāk slavbenos apskates abjektus kopā ar miljons citiem tūristiem. Gruzija šādā ziņā ir ideāla vieta. Pagaidām.

Maršrutu sastādījām paši, ņemot vērā interneta blogos iekļautos ieteikumus. Svanteijas 4 dienu maršruts Mestija - Užguli skaitās top1 gandrīz visur kur lasījām. Nolēmām to pagarināt ar vēl 2 dienu gājienu no Pari ciema. Lai turp nokļūtu jālido uz Kutaisi (no Rīgas tiešais reiss ir tikai uz Tbilisi, kas atrodas otrā valsts galā). Lidojām caur Kijevu. Un tieši Pari ciems, kurš nav iekļauts visos Gruzijas aprakstos izrādījās veiksmes atslēga mūsu ceļojumam. Tur dzīvo ģimenes, kuras vēl tikai gaida lielo tūrisma pieplūdumu. Un kā visi ir dzirdējuši Gruzija nav tikai skaisti kalni - Gruzija ir cilvēki! Palikām pie neiedomājami viesmīlīga saimnieka Džeirāna, kurš kā jau daudzi vietēji, ciemiņiem atvēl visu to labāko, kas viņam ir. Mēs palikām nevis viesnīcā, bet viņa mājā, ēdām pie viena galda, klausījāmies viņa stāstos un gājām vakara pastaigās uz vietējo minerālūdens avotiņu. Šo viesmīlību nevar aprakstīt tā ir jāizbauda. Uzreiz teikšu ne visi gruzīni ir tādi - tomēr tūrisms šeit jau ir ienācis un līdz ar to mainās arī attieksme pret tūristiem - nevis kā viesiem, bet kā klientiem. Tomēr lielākoties, uzzinot, ka esam no Latvijas, visi kļūst īpaši draudzīgi Kaut kas neizprotami radniecisks tomēr ir mūsu tautu starpā.

Mūsu pirmo divu dienu ceļš veda no Pari uz Mazeri, tad uz Mestiju, kas ir Svanetijas tūrisma centrs. Tālāk sekoja lielais četru dienu pārgājiens uz Užguli, kas skaitās visaugstākā vieta pasaulē, kur pastāvīgi dzīvo cilvēki (2060 metri virs jūras līmeņa). Tas ir vidējas grūtības maršruts. Gājām ar mugursomām, nakšņot iespējams gan teltī jebkurā pļavā, gan pie vietējiem mājās. Praktiski uz jebkuras mājas ir uzraksts guest house, var droši doties iekšā un sarunāt naktsmītnes, labas vakariņas un vīnu. Šeit gan vīnu atšķirībā no pārējās Gruzijas paši negatavo, jo vīnogas nepaspēj izaugt. Pusgadu kalnus klāj sniegs un apstākļi ir ļoti smagi dzīvošanai. Toties par elektrību šajā reģionā nav jāmaksā (tā gan mēdz pazust uz vairākām stundām, ko arī piedzīvojām). Pluss dzīvošanai ģimenēs ir tāds, ka vari iepazīt šo kultūru, redzēt kā viņi dzīvo, kā gatavo, kā strādā, kādas ir viņu savstarpējās attiecības. Ņemot vērā, ka palikšana ir ārkārtīgi ekonomiski izdevīga, noteikti iesaku izmantot šo iespēju. Pats pārgājiens bija fiziski nogurdinošs, katru dienu noejot 20-25 kilometru pa kalniem ar mugursomu, vakarā tiek novērtēts pilnīgi jebkāds komforts. Un skati, kas paverās kalnos, paliek atmiņā uz mūžu.

Notikumi kalnos un kopā ar kalniešiem ir pilni mazu brīnumu un daudzu amizantu notikumu. Bet galvenais ieteikums būtu aizbraukt apskatīt un izbaudīt pirms vēl šo zemes nostūri ir pārņēmušas Eiropas Savienības normas un noteikumi, kamēr tas ir eksotiski. Ņemiet līdzi krievu valodas zināšanas un nepazudīsiet.